Bioloģiski noārdāmā plastmasa? Izklausās lieliski, bet STOP, ne tik ātri! Diemžēl termins “bioplastmasa” ir mazliet maldinošs un samērā mulsinošs.
Piemēram, bioloģiski noārdāmo plastmasu ražo gan no tādiem fosilajiem resursiem kā jēlnafta, gan no atjaunojamām izejvielām, piemēram, kukurūzas, cukurniedrēm un pārtikas ražošanas pārpalikumiem. Ir arī plastmasas maisījumi, kas sastāv gan no fosilās, gan no augu bāzes plastmasas. Un beidzot, gan fosilās izcelsmes, gan augu izcelsmes plastmasa var būt gan noārdāma, gan nenoārdāma. Vai tu jau esi apmulsis?
Sāksim ar pirmo nepareizo priekšstatu – bioplastmasa vienmēr ir noārdās (sadalās vidē). Ja bioloģiski noārdāmā plastmasu ražo no fosilajiem avotiem, tās pilnīga sadalīšanās vidē ir iespējama tikai noteiktos kontrolētos (un visbiežāk industriālos) apstākļos. Tas pats attiecas arī uz lielāko daļu bioplastmasas, kas tiek ražota no atjaunojamām izejvielām, piemēram, PLA (polipienskābes), kas parasti tiek ražota no cukura, kas atrodams kukurūzas cietē, maniokā vai cukurniedrēs, bet tā bioloģiski noārdās tikai industriālajās kompostēšanas iekārtās. Sadalīšanās process norit ļoti lēni, un fosilās izcelsmes bioloģiski noārdāmas plastmasas gadījumā neizdalās tādas vērtīgas komposta sastāvdaļas kā barības vielas, minerālvielas vai augsni uzlabojošais humuss, kas nozīmē, ka neveidojas substrāts. Tas savukārt nozīmē to, ka, izmetot glāzīti no bioplastmasas savā mājas komposta kaudzē, tā nesadalīsies.
Bioloģiski noārdāma plastmasa tiek saražota salīdzinoši mazos daudzumos, un līdz ar to daudzi izaicinājumi ir saistīti arī ar tās pārstrādes infrastruktūras izveidi. Tieši tāpēc daudzās valstīs bioplastmasa tiek uzskatīta par piesārņotāju kompostēšanas iekārtās un tiek sadedzināta.
Bioplastmasa bieži tiek reklamēta kā videi draudzīga alternatīva konvencionālajai plastmasai, taču, ņemot vērā materiālu dzīves ciklus, tā tomēr nav taisnība. Bioplastmasas ražošana rada papildus noslodzi videi ar mēslošanas līdzekļiem, pesticīdiem un lauksaimniecības tehniku, kā arī ar papildus ūdens patēriņu. Nepieciešamais zemes apjoms monokultūras audzēšanai konkurē ar pārtikas ražošanu, kā arī, nevar izslēgt ģenētiski modificētu augu izmantošanu. Klasiskā augu kultivēšana un apstrāde izraisa augsnes paskābināšanos un ūdenstilpju eitrofikāciju. Turklāt ķīmiskā apstrāde, kas nepieciešama organiskā materiāla pārvēršanai plastmasā, līdzīgi kā fosilo materiāli avotiem, var ietvert bīstamās piedevas, kuru ietekme uz vidi un organismu līdz galam nav skaidra. Tomēr, ja bioplastmasas ražošanas materiāla avots ir izmesti pārtikas atkritumi, piemēram, rīsu sēnalas, banānu mizas, kafijas biezumi utt., tad ietekme uz vidi potenciāli varētu būt pozitīva, ja organiskie atkritumi nebūtu izmesti atkritumu izgāztuvēs un nebūtu vajadzīgi papildus lauksaimniecības pasākumi.
Kā parasti, nav viegla risinājuma tik sarežģītai problēmai kā plastmasas lietošana un tā radītais piesārņojums. Mēs iesakām iegādāties produktus bez plastmasas iepakojumiem (vai samazināt to daudzumu), ņem līdzi savas daudzreiz lietojamās alternatīvas (bišu vaska drāniņas, stikla burkas) un nodot iepakojumu pārstrādeiUn beidzot, pirms izmest kaut ko savā komposta kaudzē, pārliecinies, ka iepakojums ir kompostējams (ne tikai bioloģiski noārdāms), un veic nelielu izpēti par ražotāju, lai pārliecinātos, ka ražotāja apgalvojumi nav zaļmaldināšana.
Šeit ANKETA Tavu zināšanu pārbaudei!