Kas ir "fast fashion"

Fast fashion jeb ātrā mode ir principā tas pats, kas fast food (grabažēdiens), tik attiecas uz modes industriju.

Kā to atpazīt?
Svarīga pazīme ir, kad par mazu maksu var nopirkt svaigākajām modes aktualitātēm atbilstošas drēbes.

Un kas tur slikts, ka var pa lēto apģērbties?
Teorētiski varētu nebūt nekā slikta. Tā vienkārši ir pārāk lēta, pārāk nekvalitatīva un pārāk daudz. Ātrās modes bizness ir būvēts uz to, ka gribēsim pirkt bieži un daudz drēbju, tāpēc te ir nevis divas, bet 18 kolekcijas gadā. Drēbju ražošana arī nav tīrākais process – jo īpaši dabai un cilvēkam pāri dara krāsošana. Turklāt visus šos miljonus desmiteiro drēbju ražo cilvēku tūkstoši, kas dara to nejēdzīgos apstākļos un par nožēlojamu maksu.

Nu, labi, man arī dzīve nav viegla…
Lai šīs drēbes būtu lētas, tās ražo no zemas kvalitātes materiāla. Lielākoties tie ir tādi naftas izcelsmes materiāli kā poliesters, akrils un neilons, kas neko daudz neatšķiras no plastmasas maisiņa. Nonākot vidē, viena poliestera kleita sadalīsies simtiem, ja ne vēl vairāk gadu laikā. Nav gan tā, ka tā kleita tur sveika un vesela gulēs tik ilgi, nē, šie materiāli klimata un citu faktoru ietekmē sadalās sīciņos plastmasas nieciņos, ko tad apēd viens, otrs un trešais barības ķēdes loceklis, kamēr tas viss atgriežas atpakaļ pie cilvēka. Ko tā sīciņā poliestera vienība dara ar mums, neviens nezina. Nekas, mūsu bērnu paaudze to uzzinās!

Tad man visu mest ārā?!
Daudzi jau to dara, tikai ne tādu iemeslu dēļ. No ASV ir, iespējams, visiespaidīgākie skaitļi – tur mēslainē izmet vidēji 11 miljoni tonnu drēbju, un uz vienu amerikāni sanāk 30 kg gadā. Jo – par ko gan man nenopirkt to jancīgo spīguļu kleitu uz vienu vakaru, ja tā maksā vien 10 dolāru, vai ne? Bet, atbildot uz jautājumu, visjēdzīgāk ir pirkt drēbes, kas ilgi kalpo un no labiem, dabiskiem materiāliem, jo tad tās var atdot kādam citam, ja vairs nepatīk. Bet, kad tās savu mūžu būs nokalpojušas, tās ātri vien sadalīsies vidē. Kokvilna, piemēram, vidēji sadalās piecos sešos mēnešos.

Mēs pērkam par 60% vairāk apģērba gabalu un nesājām tos uz pusi īsāku laiku nekā pirms 15 gadiem.

Greenpeace&Fashion Revolution

Bet ko man darīt ar jau visām tām flīsa jakām, akrila džemperiem un poliestera svārkiem?
Pēc iespējas retāk mazgāt, pēc iespējas saudzīgākā režīmā un ar pēc iespējas mazāku centrifūgu. Katrā mazgāšanas reizē no šiem materiāliem atdalās mikroskopiskas šķiedras, kuras neizķer pat attīrīšanas iekārtas. Tas nonāk atpakaļ ūdeņos, kur tās apēd zivis un jūras dzīvnieki, un pa ķēdi arī mēs paši vai tās vienkārši izgulsnējas jūras dibenā.

Tad man pirkt tikai dabiskas šķiedras drēbes?
Iesākumam jā, kaut gan – ja vien viss būtu tik vienkārši! Ja mēs aplūkojam to, cik ātri un vienkārši šķiedra sadalās, tad, dabiskās ir vislabākā izvēle. Tomēr to ražošanas procesā, sākot ar šķiedras iegūšanu un beidzot ar krāsošanu, arī izmanto ķīmisku kokteili, kas sākas ar smagajiem metāliem un beidzas ar dioksīniem, ftalātiem un formaldehīdu. Turklāt, piemēram, parastās kokvilnas audzēšanā izmanto milzīgus pesticīdu apjomus.

Jā, bet es jau drēbes neēdu!
Un labi, ka tā, jo tās varētu būt bīstamas pusdienas. Bet vielas, ar ko apstrādātas drēbes, vienalga nonāk mūsos. Viena daļa – caur ādu, otra daļa – ieelpojot.

Tas nu gan ir pavisam depresīvi…
Viegli nav. Ja vēlies būt pavisam droša, izvēlies ekodrēbes (ekomarķējums   vai  ). Malā atstāj ķīmiski smirdošas drēbes. Jebkuru jauni nopirktu apģērba gabalu pirms lietošanas izmazgā. Ja tas met un met krāsu, tad tam nav vietas tavā garderobē. Tāpat tev lieti noderēs Greenpeace speciālā modes industrijas detoksa programma The Detox Catwalk, kas vērtē modes zīmolu apņemšanos ražot tīrāk. Tur atradīsi konkrētus zīmolus (tiesa, arī fast fashion ražotājus) un viņu sekmes ķimikāliju izskaušanā.